Iemācījos katru mirkli svinēt,
Atļāvos visam pašplūsmā ritēt,
Un atradās Laiks-
SEV ! 

  . 

Reizēm atļauj sev pašplūsmā ritēt laikam,

To katrs var sev atļaut sev, - gan es, gan Tu!
Lai prieks no nekā, un no visa kā rodas,

Neskatoties uz ...kaudzēm darāmā!

Lai prieks no visa, kas apkārtnē ir,

Kam tīšām, vai netīšām, pieskaras acs,
Lai prieks no uzlūkotas mežrozītes ir,
Kas pat vītusi smaržojoša ļoti...

Viņa taču turpina dzīvot pat kaltēta,

Kad tējas glāzē spirgst, līdz atspirgst,

Jo cilvēks malko tādā mirklī ko tādu- 

Vasaras atmiņu - jauku un saldu, jo saldu!

Lai prieks no nakts, kas gaist saulei austot,
Kuru izmantojam enerģijas atjaunošanai,
No zvaigznes, kas krīt, lai arī ir prieks,
Tā debessjums, iespējams, sakārtots tiek!

..
Kad Mēnesstars apspīd pasauli mūsu,
Rādot cilvēkiem cerību staru spilgtu,

No klusuma, kas uzrunā, var just, 

Kā sirdsmīlestība ceļ mūsu vibrācijas!

No kastanīša, ripojošā, arī lai prieks,

Kad tas, zemē kritis, - pusatvēries -

Tev pretī smaida un noglāstīšanu gaida,

Kā pērle, kas gliemežvākā mirdz,

Rādot piemēru, ka viss labais sevī mīt,

Pat vēji pūš tavos matos arvien
Tā zinot, - tikai tā tevi tie var noglāstīt!
Un pat vērojot to, mazo ozola zīli,

Kuru lietuslāses mazgājušas, samīļojušas,
Kamēr no visa liekā attīrījušas, var zināt-

Debesu duša tā ir -visam dzīvajam, kas veldzi nes!

..

Vai Tu tāpat to visu tver un sajūti, kā es?

Domāju -Debesis tev sajūtas savādākas nes,

Un arī ar to mums cilvēcei jāsamierinas,

Jo tavas sajūtas, tikai Tev spēku Garā augt dod!

..

Tās tādas mirklīgas, mazas laimītes, kas saprotami parāda,

Kā veidojas lielum-lielas, bet tikai Tavas /manas!/  -

            Laimes - varbūtības...

Tie, tik ikdienišķie piemēri, no pašu dzīves,

Tie ir tie, kas doti, lai mēs katrs pats par sevi -sevi- izglītotu!

Lai dzīvot varētu skaisti, lai dzimtas saknes dzītu -plašas,kuplas,

Un to spēku dod mums pat koks, pat -gaiss,

Kas katru dzīvo radību, katru augu - ciena, kā sevi pašu,

Jau miljoniem gadu- pirms un pēc vēl mums!

...
Bet brīnumus, kurus saredzam ikdienā,

Tie pietiks visam mūžam, un vēl pēc tam :

Gan pašiem, gan nākamajām paaudzēm, ko brīnīties-

Cik Dievs -

    Visuvarošais,

         Visu sargājošais,

                   Visu atjaunojošais- 

                              Katru gadu, katru mirkli,

                                          Kaut ko jaunu - parāda,

Jo viss mūsu sapratnes attīstībai vērts,

Un tā mūžu mūžos būs, 

Ka Viņa mīlestība -

Sajūtama un saredzama-

Visur pasaulē ir, un būs,

Vien redzēt brīnumus lai alkstošs esam mēs katrs, katrs,

Vien labu darošs, lai esam  -katrs, katrs!
Un tad jau Garā pieaugošs būsim -katrs, katrs!

© S.Sīle.

/DOMAS,PĀRDOMAS, KONSPEKTS./

Man šodien gladiola rotā galdu-
Rudens, un nekādu bēdu,
Prieks par sētas kļavu košu,
Zemi- arumos- jau tērptu!
Man noskaņojums - dzejas svētku;
Vārdu, domu, Mūzas, saullēktu,
Lai Tevī arī dominējošs tikai tas,
Kas veselīgas dāvā emocijas!

©S.Sīle

Harmonija

&&&

Un kurš būs tas skatiens, kas uzrunās?
Kurš caur kļavu lapām pretī vērsīs seju?
Kurš būs tas glāsts, kas mierinās,
Lai just var bezgalības pieskārienu?
Caur debesu pamali Saule atspīdēs,
Un kļavu lapās visu rudeni mirdzēs, -
Bezgalības mīļo klātbūtni tā sajutīs sirds,
Un Dvēseles dziļumi harmonijā vibrēs.

S.S.,dz.Jansone.