Mēs pieminam eņģeļus šajā ziemassvētku laikā daudz vairāk, kā citu brīdi, taču tie mums līdzās vienmēr. Arī citu cilvēku klātbūtne liecina par tiem, arī teiktie vārdi, arī sarunas, arī mūsu domas, intereses. Tas, ko vēlamies teikt vai rādīt mēs citiem, vai ko saka mums - viss ir eņģeļu klātbūtnes liecinājums. Arī darbos, kurus darām, ko plānojam, vai instinktīvi veicam - viņu klātbūtne ir jaušama. Un tikai no mums pašiem ir atkarīgs - kādi tie ir mums visapkārt - katrā konkrētā brīdī. Izvairos teikt skaļāk, kādi tieši tie ir, taču noprast, ka ir gan labie, gan ne visai labie, to taču varam mēs katrs, piefiksējot savas sajūtas acumirklī.
Mēs gaismu pieminam šajā ziemassvētku laikā visvairāk; klasificējot, šķirojot sevī, ko redzam visapkārt - ārēs un citos cilvēkos, tā meklējot kaut ko, kas liecina par tās esamību vai neesamību, taču mēs aizmirstam, ka gaisma jau ir sevī katrā pašā, tikai tā mēdz būt - vai nu gaišāka, vai pelēcīgāka - atkarībā no tā, kā jūtamies - tā tad arī to ''spīdinam''. Taču neaizmirsīsim, ka gaisma - kāda tā ir mūsos pašos, tā uzaust, kā dienasgaisma rītos, un cilvēkā tā uzaust jau piedzimšanas mirklī, pareizāk sakot- ieņemšanas mirklī. Tikai, kā jau cilvēkam, mēs šo gaismu, dažādajās dzīves mācībās, praktizējam spēju - vai nu to slēpt, vai -rādīt.
Mēs piedošanu pieminam šajā laikā visbiežāk, bet aizmirstam, ka tā jau ir mūsu pašu emociju izpausme, kaut kādā īsā laika sprīdī, kad rīkojamies spontāni, tad ne visai labā emociju virkne arī rada sekas, tam, ka bez piedošanas neiztikt, jo ir grūti. Bet varētu taču būt tā, ka tieši pateicība dominētu, ja vien katrs, pirms impulsīvās rīcības, vai reakcijas, padomātu par iespējamām sekām, un rīkotos iespējami cilvēciski, ne instinktīvi, kā pašam vien labāk, bet piedomātu, kā labāk visiem kopumā.
Teiksi, ka neesi redzējis eņģeļus vaigā?
Bet jutis esi, iespējams, tikai nepiefiksējis šo savu sajūtu.
Arī šobrīd, kad es rakstu šīs rindas, un Tu tās lasi - mūs vēro eņģelis ar sirds acīm. Tās sajūtas, ja piefiksē, zini - kāds eņģelis šobrīd ir ar Tevi.
Teiksi, ka neredzi gaismu, kuru izstaro cits cilvēks?
Bet arī šis ieraksts, kuru Tu lasi - to izstaro tā, ka Tu to vari redzēt sevī.
(Un, ja vien sevī ieklausies, Tu to patiešām sajūti, fiksē!)
Teiksi -piedošana ir grūts pasākums? Vai, varbūt - grūti izsakāma?
Bet piedošana ir rīkošanās - tā rīkoties ir vienkārši cilvēcīgi, lai labos eņģeļus, lai sevi, lai citus cienītu, lai gaismu vairotu, kas Tev paša dzīvē ir svarīga savai labsajūtai, kurā miers ir jūtams visapkārt Tev, tāpēc Tev to piedošanu jālūdz vispirms jau - sev! Tad cilvēkiem, kuriem esi ko teicis, vēlējis dusmu krustugunīs stāvot.
Un piedošana nāks! To sajutīsi Tu - caur visu to, kas notiek Tavā dzīvē.
Svētīgi lai nāk ziemassvētki! Tikpat svētīgi, kā aust katrs rīts, kurā modies Tu, es, visa cilvēce. Un, tāpat, kā tikšķ laikrādī - katra sekunde, katra minūte, diena, gads, mūžs, lai nāk arī tās sajūtas, domas, vārdi, darbi, rīcības, pēc kurām nav jālūdz piedošana, jo tās ir svētīgas - kā sev, tā citiem, visai cilvēcei kopumā!
***
Es piedodu,
Tu - piedod,
Cilvēce - piedod,
Svētīgi lai nāk ziemassvētki! Tikpat svētīgi, kā aust katrs rīts, kurā modies Tu, es, visa cilvēce. Un, tāpat, kā tikšķ laikrādī - katra sekunde, katra minūte, diena, gads, mūžs, lai nāk arī tās sajūtas, domas, vārdi, darbi, rīcības, pēc kurām nav jālūdz piedošana, jo tās ir svētīgas - kā sev, tā citiem, visai cilvēcei kopumā!
***
Es piedodu,
Tu - piedod,
Cilvēce - piedod,
Un Pateicības gaisma virmo,
Un enģeļi labie lido!
©S.Sīle
Un enģeļi labie lido!
©S.Sīle
