Pērkondunas alkstam

 Sveicieni pasaules dzejas dienā!

***

To, kur stāvu es, sauc par pavasari,

Kam pretī atrotu jau piedurknes;

Jau vākti kaudzēs pērnās lapas, zari,

Un kāre jau pēc pirmās pērkondunas.

Kūp dūmi augstu gaisā, it kā virtos zupa,

Bet ne tik drīz būs pati pirmā pupa,

Jo te, kur stāvu es, ir pavasaris,

Kur sējas laiks tik tikko sācies.

Nu re! Jau puķu dobe uzrušināta,

Kur nozied krokusi, jau tulpes sāk,

Jau rosās kamenes, ir bizmārītes klāt,

Un ziedos pavasara dziesma viņu skan.

.

To, kur stāvu es, sauc par pavasari,

Bet jums Latvijā vēl baltas sniega kārtas,

Ir pavasaris ilgās jūsu, ziedošs- mūsu,

Vien kopēji mēs gaidam pirmo pērkondunu.

Sigita Sīle.

#dzeja, #dzejolis, #autore #bilde

Prasīgums

Cik prasīgs ir dzīves ritms

Uz pleciem veldams tik daudz,

Neprasīdams, vai kāds raud,

Laimīgam jābūt ir, un viss!

Cik prasīgi ir dzīvē likumi,

Neskaitāmi pienākumi,

Neprasot, kā varēsi pats-

Dzīvesprieku rast.

Cik gan prasīgs kļuvis vārds-

Gadsimtiem, kas dzejās pausts,

Ne mīlestībā, varbūt, bet prasībā -

Mīlēt aicinošs, plaukt, iedvesmoties,

Zelt aicina!

Cik prasīga ir sirdsapziņa,

Jau nez kuro reizi apsaukta...

Bet dzīvē tā tik noderīga,jo

Ir Sirdsapziņa jāklausa!

Sigita Sīle

Dzeja, 2017.

Šis Laiks /Janvāris, 2021/  tāds, kad pārdomām sanāk ļoti daudz Laika, nupat rit otrais lockdowns, bet skatoties Dabas norisēs jāatzīst, ka Dievs lutina. Dievs tiešām lutina mūs, dāvinādams ik dienu skaistu. Ja ne ar saulīti, tad ar sniegpārsliņu kristāliņu vizēšanu un putnu treļļu koriem, vai vēju, ka tiekam pie jauka vējaina glāsta. Un šiem skatiem, kuri iepriecina, nav ne gala, ne malas. Pārējais viss, protams, eksistē, grib sev pievērst uzmanību ar ko ne visai jauku, bet cilvēkiem labpatīk vērot dabas norises, kas  spēcina! Dabā notiekošais ir svētīgs cilvēkam. Tas, lūk, ir dievišķīgi! Tā, lūk, ir lutināšana! Lai Dieva svētība skar, lai viss labi ik dienā mums, cilvēce, cilvēki!

Bildē manas salnas pūdercukuriņa skartās prīmuliņas, janvāris, 2021