Pavasara plūsmas

Ko nu par ievām runāsim mēs šobrīd-
Tās reibinās vien tikai lakstīgalu laikā,
Par krokusiem laiks dzejot -pavasara naktīs,
Kas dievišķu skaistumu pretī ver mums dienā!
..
Ko nu par vasaru sapņot, kuru pat gaisā vēl nejūt,
Par taurentiņu pamošanos līksmosim mēs labāk,
Kā viņi pletīs košos spārnus- pirmā lidojuma laikā ,
Un skaļi gavilēs, no lielās laimes -atmošanās priekā!
..
Ko nu par skumjām - aplinkus vien te runāt,
Tām jānozūd, kā nebijušām-krokusziedu laikā!
Lai dzīvīguma pilnā pavasara atmošanās priekā-
Arī dvēselē jūt spirdzinošu dvesmu plūsmu vienmēr!

©S.Sīle.
Dzeja, 2016

Sniegpulkstenītes Tev! (akrostihs)

S niegs pamazām kusīs,

N egaidīts nāks pavasaris,

I zgaisīs tumšās novakares,

E gļu zaros putni salidos....

G aidīt gaidu Tevi atspīdam,

P avasara Saulesstariņ!

U rdz avotiņš, tik spēcinošs un dzidrs,

L ūdz veldzēties un saujās ūdeni smelt.

K aut kur blakus jau krokusi asnus dzen,

S kat, jau sadūšosies uzziedēt tie ar' !

T ikai vēl laiciņu jānogaida-

E glēs, lai putni vīterot sāk,

N odziedot plaukšanai veltītu himnu-

Ī su, bet skanīgu -pār visiem mežiem,

T ā, lai sadzird pat upju čalās - pavasaris nāk!

E gļu zaros skanēs tad putnu dziesmas, un

S niegpulkstenītes atplaucēs daiļi savus ziedus!

.

T ās dāvināšu Tev, ar neviltotu prieku,

E s gribu, lai Tu zini, ka es Tevi ļoti cienu!

V ēl es vēlēšu Tev jauki skaistu, katru pavasara dienu! 

 ©S.Sīle.,dzimusi Jansone.

Jauna nedēļa

Jauna nedēļa ar:
Pirmdienu -daudzsološu,
Otrdienu- lielisku,
Trešdienu - brīnumainu,
Ceturtdienu - vizošu,
Piektdienu - priekpilnu,
Sestdienu - mīļu,
Svētdienu - svētīgu -
Raženi lai mēs izbaudītu,
Katru dienu - jauniepazītu!

©S.Sīle

Lai bagātīgi ražens gads! 

Ziemassvētku noskaņā

           Mēs pieminam eņģeļus šajā ziemassvētku laikā daudz vairāk, kā citu brīdi, taču tie mums līdzās vienmēr. Arī citu cilvēku klātbūtne liecina par tiem, arī teiktie vārdi, arī sarunas, arī mūsu domas, intereses. Tas, ko vēlamies teikt vai rādīt mēs citiem, vai ko saka mums - viss ir eņģeļu klātbūtnes liecinājums. Arī darbos, kurus darām, ko plānojam, vai instinktīvi veicam - viņu klātbūtne ir jaušama. Un tikai no mums pašiem ir atkarīgs - kādi tie ir mums visapkārt - katrā konkrētā brīdī. Izvairos teikt skaļāk, kādi tieši tie ir, taču noprast, ka ir gan labie, gan ne visai labie, to taču varam mēs katrs, piefiksējot savas sajūtas acumirklī.

            Mēs gaismu pieminam šajā ziemassvētku laikā visvairāk; klasificējot, šķirojot sevī, ko redzam visapkārt - ārēs un citos cilvēkos, tā meklējot kaut ko, kas liecina par tās esamību vai neesamību, taču mēs aizmirstam, ka gaisma jau ir sevī katrā pašā, tikai tā mēdz būt - vai nu gaišāka, vai pelēcīgāka - atkarībā no tā, kā jūtamies - tā tad arī to ''spīdinam''. Taču neaizmirsīsim, ka gaisma - kāda tā ir mūsos pašos, tā uzaust, kā dienasgaisma rītos, un cilvēkā tā uzaust jau piedzimšanas mirklī, pareizāk sakot- ieņemšanas mirklī. Tikai, kā jau cilvēkam, mēs šo gaismu, dažādajās dzīves mācībās, praktizējam spēju - vai nu to slēpt, vai -rādīt.

          Mēs piedošanu pieminam šajā laikā visbiežāk, bet aizmirstam, ka tā jau ir mūsu pašu emociju izpausme, kaut kādā īsā laika sprīdī, kad rīkojamies spontāni, tad ne visai labā emociju virkne arī rada sekas, tam, ka bez piedošanas neiztikt, jo ir grūti. Bet varētu taču būt tā, ka tieši pateicība dominētu, ja vien katrs, pirms impulsīvās rīcības, vai reakcijas, padomātu par iespējamām sekām, un rīkotos iespējami cilvēciski, ne instinktīvi, kā pašam vien labāk, bet piedomātu, kā labāk visiem kopumā.


Teiksi, ka neesi redzējis eņģeļus vaigā?
Bet jutis esi, iespējams, tikai nepiefiksējis šo savu sajūtu.
Arī šobrīd, kad es rakstu šīs rindas, un Tu tās lasi -  mūs vēro eņģelis ar sirds acīm. Tās sajūtas, ja piefiksē, zini - kāds eņģelis šobrīd ir ar Tevi.

Teiksi, ka neredzi gaismu, kuru izstaro cits cilvēks?
Bet arī šis ieraksts, kuru Tu lasi -  to izstaro tā, ka Tu to vari redzēt sevī.
 (Un, ja vien sevī ieklausies, Tu to patiešām sajūti, fiksē!)

Teiksi -piedošana ir grūts pasākums? Vai, varbūt - grūti izsakāma?
Bet piedošana ir rīkošanās - tā rīkoties ir vienkārši cilvēcīgi, lai labos eņģeļus, lai sevi, lai citus cienītu, lai gaismu vairotu, kas Tev paša dzīvē ir svarīga savai labsajūtai, kurā miers ir jūtams visapkārt Tev, tāpēc Tev to piedošanu jālūdz vispirms jau - sev! Tad cilvēkiem, kuriem esi ko teicis, vēlējis dusmu krustugunīs stāvot. 

Un piedošana nāks! To sajutīsi Tu - caur visu to, kas notiek Tavā dzīvē.


Svētīgi lai nāk ziemassvētki! Tikpat svētīgi, kā aust katrs rīts, kurā modies Tu, es, visa cilvēce. Un, tāpat, kā tikšķ laikrādī - katra sekunde, katra minūte, diena, gads, mūžs, lai nāk arī tās sajūtas, domas, vārdi, darbi, rīcības, pēc kurām nav jālūdz piedošana, jo tās ir svētīgas - kā sev, tā citiem, visai cilvēcei kopumā!

***
Es piedodu, 
Tu - piedod, 
Cilvēce - piedod, 

Un Pateicības gaisma virmo,
Un enģeļi labie lido! 

©S.Sīle

Ja šķiršanās neizbēgama, izproti to!

Mēs zinām visi, ka tas, kas nenes prieku, tas lieks ir! Tas lieks ir, kā putekļi uz plaukta, kur ilgi nav slaucīts, jo steidzami prasās - nepieciešamo kārtību ieviest! 
Tā arī ar notikumiem dzīvē.
Notikumi paši pasniedz korekciju kausu, un tad tas, kas bijis labs, var mirklī kļūt -  traucējošs! Tā tas attiecībās mēdz gadīties! Tā mēdz notikt, ka jāšķirās! Tādā brīdī daudzi atrod sevī spēku ar to samierināties, ka izšķiras viegli, bet tikpat daudziem -sāp un smeldz, vai rodas pat - greizsirdība, naids, niknums, jo pierastais dzīvesstils mainās! 

Varbūt reiz notikušais tomēr - smeldz, ne sāp? 
Varbūt savs ,,es'' pēc otra slāpst, jo tā ir vieglāk, jo ierastā ritmā gribas vienkāršu līdzāspastāvēšanu, ignorējot pat to, ka, iespējams - Dievs lēmis tomēr savādāk?!

Uzdot šo jautājumus sev - ir vairāk kā lietderīgi, jo katram cilvēkam ir piepildāms kas savs, ko lemj tikai VisAugstākais! 

 Tieši tāpēc - sfēras, kurās neveicas -  steidzami vajadzētu pārskatīt, lai nerodas sarūgtinājums, bet tieši otrādi, lai ātrāk atrastos veidi, kā visu sakārtot, pēc iespējas tolerantāk. Bet to, kas traucē, piemēram- domas par mīļoto (šķiršanās gadījumā!) , kurš sen jau kā atsvešinājies, to vienkārši nepieciešams - atlaist pēc iespējas ātrāk! Tā ir, ka tas, kas traucējoši uzmācīgs domās, tas stādina tālāk iet  -savus paša dzīves plānus piepildīt. Tāpat tas dara vēl nelaimīgāku, jo zūd pozitīvisms, optimisms, pašvērtējums krītas, tāpēc, lai tā nenotiktu -  vēlies Tu to, vai nē, ir jādara viss iespējamais, lai sevī pašā kļūtu domas mierīgākas, fokusētākas, tad arī radīsies vieta - jaunām idejām dzimt, mērķiem, kuri tā aizrauj, ka vari laimīgi smaidīt, tos piepildīdams!
 Vai vēlies, lai smaids atgriežas sejā no tā, ko dari?! Tad saņemies, jo Tu vari mainīt vienā mirklī savu uztveri, savu skatpunktu, savu dzīvi! Lēni, pamazām, bet mainīt! 

Bet tam cilvēkam, kurš bijis līdzās, tam raidi paldies domās. Tas PALDIES -  neizskaidrojamo- izskaidros tik ļoti skaistā valodā -  sirdsvalodā, tādējādi nesot Tevī brīnišķīgo piedošanas viegluma sajūtu, un mieru, sapratni, harmoniju, bez kuras cilvēks nespēj koncentrēties tieši tam, kas paša dzīvē  vissvarīgākais. Citiem vārdiem sakot - piedošana un atlaišana, tās vienkārši ļautu visam tālāk ritēt nesaspringtā gaisotnē! 
Zinām taču, ka tas, kas nenes prieku, tas traucē sajust dzīves brīnišķīgo vienreizību, kā arī - tas traucē piepildīt jebkuru izvirzīto plānu virzību, jo enerģija plūst tikai - skumjām, smeldzei, pārmetumiem, nepiedošanai, nožēlai, greizsirdībai, un tā tālāk. Vai tāds dzīvesveids Tev patīk?!
Lietderīgāk taču ir  - saņemties, un to mirkli pārvarēt, kad tik ļoti gribas noturēt to, kas nav noturams vairs. Visvieglāk to izdarīt ar vienkāršu, sapratnes pilnu attieksmi pret notiekošo, un atlaist! Ir taču katram savs tomēr dzīves ceļš lemts iet, savi uzdevumi dzīvē, kas jāatrisina, tādēļ tik svarīgi ir  - nepieķerties, bet atlaist! Pat ja mīli otru cilvēku, ir jāsaprot, ka viņam tomēr ir kas savs dzīvē, ko jāpiepilda, kā misiju, taču to iespējams izdarīt tikai bez Tevis, jo Tev, savukārt - jāpiepilda tieši tas, ko nevari piepildīt, ja neizšķiries! 

Paradoksāli! Bet Visuma likums tieši tā darbojas!

Tāpēc, ir ļoti labi, ja Tu to ne vien saproti, bet arī  -  IZproti.  
To, ko sirds grib atlaist, bet turēt liek prāts, tas tomēr itin kā  - tur tā, kā lamatās abus.

 Varbūt reiz kopā piedzīvotais, jau ir izsmēlis savu?! Arī šo jautājumu ir vērts sev uzdot! Jo, ja Tava ikdiena - Tevi nedara laimīgu, tad visticamāk apciemos smeldze, pat nožēla, bet smeldzē ir arī savs labums - smeldzes pilnie brīži taču ļauj - atjaunoties, transformēties, ļauj saņemties sākt ko savu, kā misiju, kuru pildīt!

Bet šobrīd, ja tas, kas notiek Tevi -nespēcina vairs, to nepieciešams atlaist, lai tālāk ietu  -plecus izslejot, pārliecināti un cēli! 
Tā, tieši tā, kā to darītu laimīgs, spēcīgs, sakarīgs cilvēks.

Rezumē.

Pateikt grūtsirdībai - nē! Smeldzei -nē! Jaunām idejām -jā! Veiksmi!

Spēka vārdi:

Atstāj mani bēdas, raizes,

Atrod mani - LAIME mana,

Visās sfērās, kurās skāde-

Darbojas veiksmes gari!

©S.Sīle

Ieraksts tapis 21.07.2018, Lasāms draugos.lv

Sveiki dienā, kad Laiks -viena stunda! - tiek dāvināts!


Ko vienā stundā pasākt? Ak, šo prieku! Varu atļauties sevi nesteidzināt ne mirkli! Varu izbaudīt savu kolosālo rīta rituālu, kurā visa māja smaržo pēc kafijas, tik ēteriski piepildot un uzmundrinot, vēl pirms sākta baudīt. Varu vienkārši, nesteidzīgi - iziet dārzā, kurā vējš, kā jau rudenī, - ir kļavulapas sanesis tieši man!
  Varu dievināt rītu, kurā nav jāvelta ne sekunde tam, lai skatītos pulkstenī uz minūtēm, tikai tāpēc, lai kaut ko nenokavētu, kā tas notiek darba dienu rītos! Tāpēc šāds rīts, kad zinam, ka viena stunda ir vienkārši mūsu rīcībā vēl plusā, šis rīts iegūst pilnīgi - sirreālas, pat dievišķīgas, - aprises. Viņā, (šajā rītā), ir tas, ko dēvē par - harmoniju, par mierpilnību, par -laimību!
Tā tas bija šorīt,
kad mans skatiens skāra dārzu, es nopriecājos, cik skaisti salna spoguļojas saulītē, pēc tam pamanot arī to, ka neskatoties uz salnu, tomēr vēl sparīgi zied dažas puķes, kuras dāvā vēl kādu laimes sajūtu buķeti manai esībai,-  to piepildījumu, kurā dvēsele sarunājas ar visu, ko vien ieraugu. Un tas, ka - putni piedzied debestiņu; zosis, gulbji, kaijas, baloži, pat skrienošais vējš, kurš šorīt šalko pīlādzī to, ko pats vien saprot, ko grib tādējādi pasaulei vēstīt, tas viss ir sirreāli, reāli un vienreizēji! Viss šīs kopā, šajā brīdī, tā liekas saistīts - cēlā, dižā vienotībā, kurā jūt -kopēju, varenu, skaistu - saplūsmi.
 
Vai ar tevi ir tāpat? Vai arī tev ir Laiks to visu sajust, izbaudīt?!
Ticu, ka ir! Jo, tad manis rakstītais -rezonētu ar tevi arī. Tā dziļi! īsti! Patiesi!  Un tādā brīdī, kad iet pateicība par visu, visu notiekošo pasaulē - tad, škiet, rodas dubult- un vairākkārtēji spēcīgākas- tās iepriecinošās, laimīgās, pašradītās  -enerģijas, kuras padara ik minūti īpašu!

Jā, protams, pēc tam jau sākas sev tik ierastā- ikrīta burzmiņa mājās, kurā mīļie cilvēki mostās, rosās, un tomēr, pēc tik patīkami tīkama rīta rituāla -sajūtu gammas ir iekšēji kolosālas visu dienu!

Lai pēc iespējas vairāk mums pieder tāds Laiks, kurā jūt harmoniju - iekšēji, personīgi, dziļi!

Sirsnībā ,
Sigita

Oktobris, 2019 -

daiļas bagātības piepildīts, ar atvasaras košo saulīti, ar ozolzīļu un kastaņu zalvēm, ar koku lapu un ziedu krāšņumu, kas pasakaini mūs pārsteidz - gan tad, kad ejam kaut kur, gan tad, kad stāvam - lūkojoties dabas dailē. Rit laiks, jau atvasara priecē mūs - skaista, krāsaina, putnu balsīm pieskandināta, un Tu, un es -  cilvēks, vari vien brīnīties par šīm dabas mīlestības izpausmēm, kurās viss gaiss caurstrāvots kaut kā ēteriski sajūsminoša, ko mūsu apziņa jūt, līdz pat šūnu membrānu līmenim, jo ieplūst -dzīvesprieks, dzīves spēks - saviļņojot mūs. Tā ir harmonija un cerība reizē, ka arī turpmāk - viss veiksies un labi būs! Jau ir! Lai ir tā, kā vēlamies! Veiksmi!

Izbaudi rudeni, baudot dabas daili,
Kā svētku brīdi, kā -svētbrīdi liegu!
Lai tas prieks, kas tevī gavilē-
Pasaulei visai - dāvināts tiek!

S.Sīle