Skatpunkts

 Jauns gads. Jauni sapņi, kurus piepildīt. Jaunas apņemšanās, plāni, idejas. Lai veselība turās! Lai ir iedvesma labajiem darbiem!

Bet - labais pats nevairojas, ja to nevairo. Dažādās dzīves situācijās gadās reaģēt dažādi. Un mācīties vairot labo - ir pašu vien spēkā.

Viena šāda -labā vairošanas mācību stunda- ir veiksmīgi realizējusies pati no sevis.Tā lasāma šajā miniatūrā, kas balstīta uz reāliem notikumiem, jeb - tā teikt - iz dzīves: 

Skatpunkts

Rīts brīnišķīgs, ar ziemīgu saules staru spozmi, kas patīkami viz logā. Smaids sejā. Domas mierīgas, lai gan grib iespraukties arī tās, kas dara nemierīgu. Brokastu laiks drīz. Kafija smaržo. Plānojas, ko pasniegt atvasītēm brokastīs 4.janvārī, 2022. Dzirdu kā mostas mana ģimenīte. Atvasīte ieskrien virtuvē ar skanīgu: Labrīt! Man arī gribas bērnu kafijūuu! - Mammuc, bet mums cukurs izbeidzies,-  atvasīte saka un skatās manī, ko atbildēšu. Es domās jau pārcilāju to, ka - nu, piedošanu, - jā, par cukuru es tiešām neiedomājos vakar, kad bijām veikalā. Bet atvasīte manas domas iztraucē, saucot: Es tūlīt! Es ātri saģērbšos. Es aiziešu to cukuriņu nopirkt. 

Paskatos uz bērnu un piekrītoši māju ar galvu. 

Noskatos kā bērns ģērbjas. Vai pietiekoši silti, jo ārā, lai arī saulains, tomēr ir auksts ziemeļvējš šorīt. Mātes gādība ir kas mīļš. Un arī bērna labestība ir kas mīļš. Palīdzīgā roka, atsaucība, vēlme līdzdarboties, -  tas ir kas cilvēcisks, ko katrs novērtējam. Vismaz es, mēs- manā ģimenē- jā! (Ka palīdzīga roka varētu būt par DAUDZ?! Par to es nekad dzīvē pat neesmu iedomājusies...) 

Redzu- bērns velk zābaciņus, bet kaut kas traucē. Viņš tos novelk un esošo traucēkli- sīksīkus akmentiņus- izber tieši virtuvē uz grīdas, mīļi bērnišķīgā vienkāršībā.

Es skatos uz to visu. Bērns pamana manu skatienu, bet es?! Es pasmaidu bērnam. (Un neviļus manī iespurdz doma, ka, droši vien kāds cits vecāks to redzot - spontāni reaģētu: satrauktos par tīrību virtuvē, aizrādītu bērnam, varbūt pat sakliegtu uz to... , tādējādi sabojājot visu rītu... Bet manī šī doma -rāties- nav. Un paldies Dievam par to!) 

Zinu, ka saslaucīšu. Priecājos, ka bērns laimīgs, jo ērti jūtas savos apaviņos tagad. Priecājos, ka viņš priecīgs dosies uz veikalu, jo nekādu scēnu nebija. Un labais darbs tiks izdarīts ar prieku! Un tad šie labie darbi - dzīvē arī turpmāk- tiks darīti ar prieku! Jo šis brīdis būs bērna atmiņā mīļš uz visu dzīvi.

Saslauku sīkos akmentiņus.Viss tīrs. Viss mierīgs. Esam paēduši. Esam gatavi labiem darbiem. Citādākiem, bet labiem- visas dienas garumā! Esam labestības pilni, ne svešuma. Svešuma, kas nevis vieno, bet šķir. Svešumu mēs sevī neauklējam! 

Mēs auklējam sevī mīlestību un gatavību palīdzēt - neprasot, bet paši redzot ko vajag, tādējādi to labo vairojot nemitīgi. Un paldies visiem, kas to tā arī saprot, un tā dzīvot ik dienā prot- ar sapratni, ar mīļumu! 

Tāds skatpunkts. Lai katra diena sākas mīļi un rit jauka! Lai labais nes augļus mūsu pašu dzīvēs! 

Sigita Sīle 

Laimīgu Jauno gadu!