Jauns gads - jauni sapņi, kurus piepildīt. Jaunas apņemšanās, plāni, idejas. Lai veselība turas! Lai ir iedvesma labajiem darbiem!
Bet labais pats nevairojas, ja to nevairo. Dažādās dzīves situācijās gadās reaģēt dažādi. Un mācīties vairot labo ir pašu vien spēkā.
Viena šāda -labā vairošanas mācību stunda- veiksmīgi realizējusies pati no sevis. Tā lasāma šajā miniatūrā, kura balstīta uz reāliem notikumiem, jeb, kā saka- iz dzīves.
Skatpunkts
Rīts brīnišķīgs, ar ziemīgu saules staru spozmi, kas patīkami viz logā. Smaids sejā. Domas mierīgas, lai gan grib iespraukties arī tās, kas dara nemierīgu. Brokastu laiks drīz. Kafija smaržo. Plānojas, ko pasniegt atvasītēm brokastīs 4.janvārī, 2022. Dzirdu kā mostas mana ģimenīte. Atvasīte ieskrien virtuvē ar skanīgu: Labrīt! Man arī gribas bērnu kafijūuu! - Mammuc, bet mums cukurs izbeidzies,- atvasīte saka un skatās manī, ko atbildēšu. Es domās jau pārcilāju to, ka - nu, piedošanu, - jā, par cukuru es tiešām neiedomājos vakar, kad bijām veikalā. Bet atvasīte manas domas iztraucē, saucot: Es tūlīt! Es ātri saģērbšos. Es aiziešu to cukuriņu nopirkt.
Paskatos uz bērnu, piekrītoši mājot ar galvu.
Vēroju, kā bērns ģērbjas; vai pietiekoši silti, jo ārā, lai arī saulains, tomēr pūš auksts ziemeļvējš šorīt. Mātes gādība ir kas mīļš, piekrīti man? Un arī bērna labestība ir kas mīļš. Palīdzīgā roka, atsaucība, vēlme līdzdarboties, tas ir kas cilvēcisks, ko katrs novērtējam. Vismaz es, mēs, manā ģimenē- jā. (Ka palīdzīga roka varētu būt par DAUDZ?! Par to es nekad dzīvē pat neesmu iedomājusies...)
Redzu- bērns velk zābaciņus, taču kaut kas traucē. Viņš tos novelk, un esošo traucēkli- sīksīkus akmentiņus- izber tieši virtuvē uz grīdas, tik mīļi bērnišķīgā vienkāršībā, ka nerodas jautājumu.
Es skatos uz to visu. Bērns pamana manu skatienu. Bet es?! Es pasmaidu bērnam. (Un neviļus manī iespurdz doma, ka, droši vien, kāds cits vecāks to redzot -noteikti spontāni reaģētu, varbūt pat satrauktos par tīrību virtuvē, aizrādītu bērnam, varbūt pat sakliegtu uz to, tādējādi sabojājot rītu, taču manī šī doma - rāties- nav. Un paldies Dievam par to!)
Zinu, ka saslaucīšu. Priecājos, ka bērns laimīgs, jo ērti jūtas savos apaviņos tagad. Priecājos, ka viņš priecīgs dosies uz veikalu, jo nekādu scēnu nebija. Un labais darbs tiks izdarīts ar prieku. Un tad šie labie darbi - dzīvē arī turpmāk- tiks darīti ar prieku. Jo šis brīdis būs bērna atmiņā mīļš uz visu dzīvi.
Saslauku sīkos akmentiņus. Viss tīrs. Viss mierīgs. Esam paēduši. Esam gatavi citiem labiem darbiem. Citādākiem, bet labiem- visas dienas garumā. Esam labestības pilni, ne svešuma. Svešuma, kas nevis vieno, bet šķir. Svešumu mēs sevī neauklējam, jo mēs auklējam sevī mīlestību un gatavību palīdzēt - neprasot, bet paši redzot, ko vajag, tādējādi to labo vairojot nemitīgi. Un paldies visiem, kuri to tā arī saprot, un tā dzīvot ik dienā prot- ar sapratni, ar mīļumu.
Lai katra diena sākas mīļi un rit jauka! Lai labais nes augļus mūsu pašu dzīvēs!
Sigita Sīle
Laimīgu Jauno gadu!
